Kļavu lapas, degdamas sarkanās ugunīs, lēni krita un klājās pār zemi. Atmiņas arī pacēlās spārnos kopā ar kļavu lapām un lēnām plaka. Uz brīdi iestājās miers...Bet tad cēlās rudens vējš un sāka dzenāt koku lapas un atmiņas pa pasauli, arvien tālāk un straujāk, līdz tās vairs nevarēja rast mieru...
     Rudens vienmēr ir bijis tāds. Tas spēj iedurt sirdī bez adatas, dedzināt bez uguns un uzrunāt bez vārdiem. Rudens liek pēkšņi apjaust to, ko esi mēģinājis saprast jau sen, taču nespējis rast atbildi. Rudens to sniedz… kā ar dūrienu sirdī.
     Šis gadalaiks atdzīvina atmiņas, pat tās, kuras biji ieslēdzis dziļi sirdī, zem tūkstoš atslēgām. Tās kļūst smeldzīgas un dedzinošas, jo saproti, ka atmiņas ir kā kļavu lapas- tās uzplaukst, dzīvo un vēlāk krīt; tu vari tās saglabāt, bet likt tām atkal dzīvot- nekad... Tā rudens dedzina sirdi.
     Rudens runā bez vārdiem. Vējš viegli pieglaužas klāt, un atkal sajūti to skatienu, kurš bijis noglabāts dziļi sirdī. Aiz miglas vāliem ieraugi kādu pazīstamu tēlu, bet vēlāk attopies, ka pretī tev ir tikai tukšums. Bet rudens smej. Taču pēkšņi tev sejā iespīd saules stars, kas liek pasmaidīt, jo redzi- tā rudens smaida tev.
     Rudens no mūsu sapņiem un cerībām rada ilūzijas. Un tā katru gadu ir jāizdzīvo rudens mānīgā pasaka, jo nāk ziema un kļavu lapas aizmieg dziļā miegā, mieru rod arī atmiņas- tās ziema atkal ieslēdz dziļi sirdī zem tūkstoš atslēgām līdz nākamajam rudenim...