Tuoļi i uotri laiks ir šis skriejs
Caur malnu i boltu, i palāku...
Kurš gon šai dzeivē tik daudz ir redziejs,
Kai tikai tys stundinīks- myusu laiks.
Myužeigi sytās i myužeigi īt,
I vysim miersteigīm nauzvarams šķīt,
Līkās, tik dažaidu dzeivi jis zyn’,
Tik dažaidys dūmys, dažaidys sirds,
Bet patīsi vyss ir daudz sovaiduok:
Cylvāks ir šudiņ taids pats kai bej’ vakar.
Voi sāta, kam jumts jauns, nav vairs tei poša?
Voi iudiņs, kas, okā smalts, tagad byus ašnis?
Voi sudobrs puorkauseits tagad byus zalts?
Tai beja, tai ir – cylvāks taids pats,
I bādos, i prīkūs mes asom tī pat,
Kam breiveiba, gūds i mīlesteiba
Caur godu godim rūku rūkā īt.