Tā visa man pietrūks - Intervija ar Aļonu Astratovu


Nu jau divpadsmitajiem izskanējis Pēdējais zvans, ātri paskries eksāmenu laiks, un viņi aizvērs mūsu skolas durvis, lai te iegrieztos vairs tikai retumis un svētku reizēs. Tāpēc vēl pēdējā intervija ar pārstāvi no divpadsmitās klases. Šoreiz aprunāsimies ar romantisko, pieklājīgo un inteliģento meiteni Aļonu.

Vēl palikuši tikai eksāmeni, un tad jāatvadās no DVS. Kādas ir sajūtas šajā laikā, un kā iet ar gatavošanos eksāmeniem?

Es nevaru aprakstīt šīs emocijas, kas manī mīt pašlaik, jo to vienkārši ir jāizjūt. Pavisam nesen man likās, ka līdz šim dzīves periodam vēl ir tālu, tāpēc īpaši nepievērsu uzmanību domām par to, kā būs. Tagad es saprotu un izjūtu šo mirkļu patieso nozīmi...Un es negribu no tiem atvadīties.
Gatavošanās eksāmeniem norit pilnā sparā (pat sestdienās ejam uz skolu :D). Vispār jau nevaru teikt, ka esmu sajūsmā par šo procesu :D Protams, ir liels uztraukums par gala rezultātiem, bet es zinu – mums viss izdosies!
     
Kādi pozitīvie un negatīvie notikumi visvairāk ir palikuši atmiņā no skolas laika?

No sākumskolas atceros to, kā man vienmēr nepatika iet uz pusdienām aiz rociņas ar kādu no klasesbiedriem, un turklāt vēl obligāti rindā. Tagad es, protams, saprotu, ka tādējādi mūs mācīja būt disciplinētiem, bet toreiz es domāju, ka skolotāji no mums to prasa tikai tāpēc, lai pašas varētu iet visiem pa priekšu un ātrāk tikt pie porcijas :D

Spilgti atceros pamatskolas gadus, jo tie ir vistrakākie no skolas posma :D. Nekad neaizmirsīšu, kā mēs ar Olgu kāvāmies, jo vienmēr mūsu starpā bija kaut kādas domstarpības un nesaskaņas. Nabaga vecāki bija spiesti meklēt risinājumus mūsu problēmām, jo pašas mēs ar tām tikt galā nevarējām :D Tagad smiekli nāk, to visu atceroties.

Vēl es nekad neaizmirsīšu klases audzināšanas stundas ar skolotāju Jeļenu Pimahovu, tās bija vienkārši fantastiskas! ☺  Vispār es vienmēr esmu apbrīnojusi šīs skolotājas talantu pasniegt stundas, kuras, pateicoties viņai, šķiet daudz interesantākas, nekā ir īstenībā.

Starp citu, astotajā klasē es pirmo reizi iepazinos ar Dricānu vidusskolu. Tas bija Žetonu vakarā, kad Aiga palūdza mani aizbraukt kopā ar viņu uz šo pasākumu. Toreiz es pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz turpināšu mācīties tieši šeit.

Runājot par vidusskolas gadiem, sejā parādās smaids, jo tik daudz priekpilnu un jauku momentu notika tieši šajā laikā. Iesvētīšana, pārgājieni, ārpusklases pasākumi, gatavošanās Žetonu vakaram, kopīga bēgšana no stundām, Pēdējais zvans – tādas ir manas nostalģiskās atmiņas. Zinu, ka man pietrūks tā visa nākamajā dzīves posmā.  

Nosauc lietas, notikumus vai īpašības, kas asociējas ar katru no Taviem klasesbiedriem un audzinātāju!

Mani klasesbiedri ar savu klātbūtni spēj padarīt dienu daudz labāku. Pateicoties viņu sapratnei, izpalīdzībai un atbalstam, es varu justies droši, jo zinu, ka kopā ar šiem cilvēkiem tika piedzīvots ļoti daudz. Viņi visi man ir ļoti mīļi, un katrs atmiņā paliks ar kaut ko labu.

Mūsu klases audzinātāja ir apbrīnojami jauks cilvēks! Viņa ir mūsu otrā māte, mūsu draugs, kas vienmēr uzklausīs, palīdzēs ar padomu, sapratīs, atbalstīs un darīs visu iespējamo lietas labā. Paldies viņai par ko, ka bija līdzās ar mums vissvarīgākajos dzīves brīžos – tad, kad mēs kritām un cēlāmies, tad, kad mēs zaudējām un uzvārējām, tad, kad mēs bijām stipri un vārgi. Nav tādu vārdu, ar kuriem varētu pateikties viņai par visu! ☺
     
Ja Tev būtu iespēja kaut ko mainīt pagātnē (skolas gados DVS), ko Tu mainītu?

Mhm.. Laikam jau neko nemainītu, jo viss, kas notiek, notiek uz labu – to es zinu noteikti!
     
Kādi ir Tavi nākotnes plāni?

Mani nākotnes plāni lielā mērā ir atkarīgi no eksāmenu rezultātiem. Visādā ziņā mans mērķis ir realizēt visu iecerēto, tāpēc galvenais ir iet, cīnīties un nepadoties!
     
Kādas atziņas Tev ir devusi skolas dzīve?

Skola iemācīja mani tiekties pēc augstākiem mērķiem, ticēt tam, ka nekas nav nereāls, viss ir sasniedzams. Jāstrādā uz rezultātu, jo tikai tā cilvēks var sevi pilnveidot.
     
Ko Tu novēlētu nākamajiem 12-jiem?


Novēlu jums, 11-tie, atrast un nezaudēt sevi, kā arī iemācīties novērtēt laiku, kas jums pieder! Esiet tikpat mīļi, draudzīgi un forši! Lai jums veicas!
Ar Aļonu aprunājās Daina V. 
Komentāri (0)  |  2012-05-30 06:17  |  Skatīts: 840x   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ