Vēl tikai nepilns mēnesis līdz kārtējā mācību gada noslēgumam, tomēr daudziem tas ir nozīmīgs pareizā dzīves ceļa izvēlē. Šoreiz intervija ar vienmēr atraktīvo, jautro un dzīvespriecīgo 12. klases audzinātāju, kā arī ķīmijas un bioloģijas skolotāju Mudīti Leidumu.
   
Jūs jau ļoti ilgu laiku strādājat par skolotāju vairākās skolās. Kāds ir Jūsu priekšstats par skolotāja darbu, un vai Jūs ieteiktu jauniešiem apgūt šo profesiju?

Skolotāja darbam nav ne vainas, ja to dara motivēts, ar savu dzīvi apmierināts cilvēks, kurš ir īstā vietā un laikā, nav vienaldzīgs. Taču man nav pieņemams skolotāja darba novērtējums, tāpēc tas gadu gaitā „nolauž spārnus” un strādāt kļūst grūti. Es apšaubu savu varēšanu savos 60 gados pilnvērtīgi pildīt visus audzinātāja un skolotāja pienākumus. Sapņoju par skolu, kurā strādā daudz jaunu cilvēku, kur puse skolotāju ir vīrieši. Iedomājieties! Kā mainītos attieksme pret skolu? Tas nozīmē, ka Latvijas nākotnes labā būtu jādara viss, lai jaunieši studētu un strādātu skolā. Strādāt skolā vai kalpot svešās zemēs - tas jāizlemj katram pašam.
     
Kā jau minēju, Jūs strādājat vairākās skolās. Ar ko tieši izceļas Dricānu vidusskola Jūsu ikdienā?

Dricānu skola ir mana skola, kura vienlaicīgi glabā tradīcijas un iet līdzi laikam, kurā katrs skolēns ir īpašs, svarīgs un savs.
     
Pastāstiet, kāds ir Jūsu hobijs!

Mans hobijs ir grāmatu lasīšana, bet manas ģimenes ikdienas darbi jau ilgus gadus ir nopietni saistīti ar „papīriem”, tāpēc arvien vairāk cenšos būt kopā ar savējiem dabā. Ļoti interesanti vērot dažādu dzīvnieku uzvedību, piem., bites bieži apstiprina teicienu, ka „ar tām nekad neko nevar zināt”. Bites mani audzina būt kārtīgai, mierīgai, dzīvot un strādāt „zaļi”.
     
Šis gads Jums noteikti ir nozīmīgs, jo Jūsu audzināmajai klasei priekšā gaidāmi gala eksāmeni un izvēle, ko darīt pēc skolas absolvēšanas. Ar ko Jums paliks atmiņā katrs Jūsu audzēknis?

Kad iedomājos kādu no audzēkņiem, tā gandrīz vienmēr ir kāda situācija, rīcība vai emocionāla izpausme. Es noteikti katram to pateikšu. Tik daudz ir piedzīvots un izdarīts šo trīs mācību gadu laikā. Pastāstiet, kurš no kopīgajiem pasākumiem ar Jūsu audzināmo klasi vienmēr paliks atmiņā un kāpēc! Jāpaiet laikam, lai novērtētu, bet šobrīd joprojām tas ir Žetonu vakars. Gatavošanās apliecināja mūsu kopējo un katra atsevišķi cilvēcisko gatavību patstāvīgai dzīvei: pacietību, atbildību, talantu, darbaspējas un pienākuma apziņu.
     
Skolotāj, kā Jūs domājat, vai Jūsu 12-mitie kādreiz pieaugs? :D

Dzīve turpinās, un augt mēs katrs turpināsim visu dzīvi. Es taču arī cenšos. Varbūt esmu nepacietīga un gribu ātrāk, bet neviens nezina, kā ir pareizāk. Varbūt ilgāk augt ir pašaizsardzība ar mērķi saglabāt veselību? Gudri cilvēki taču nekur nesteidzas.
     
Mēs, 12-mitie, skolas dzīvi vienmēr atcerēsimies ar mūsu mīļo, sirsnīgo un izpalīdzīgo audzinātāju. Kā Jūs raksturotu mūs kā klasi kopumā?

Ja kopumā, tad lieliska, patstāvīga, darbaspējīga un atbildīga klase. Paldies katram darītājam, visiem, kuri kādā brīdī ir uzņēmušies atbildību. Ir viens paradums darīt visu pēdējā brīdī, ceru - dzīves laikā tas izlabosies, tad, kad pa īstam izvērtēs, ko nozīmē, kad nav laika. Satrauc un mierina tas, ka daudziem ir savs atšķirīgs viedoklis, stingrs raksturs.
     
Žetonu vakars jau sen ir aiz kalniem, tomēr šis vakars mums visiem paliks atmiņā. Kādi ir Jūsu iespaidi par tik ilgi organizēto pasākumu?

Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Man gan liekas, ka tas nemaz ilgi nebija. Dažiem jau tie bija tikai pāris mēģinājumi. Redzot klases prieku par padarīto, mani iespaidi summā ir ar pozitīvu zīmi.
     
Novēlējums 12-mitajiem! 

Lai veselība, centība, laba atmiņa, pacietība un vislabākie līmeņi eksāmenos! Lai pietiek dzīves gudrības savu laiku ieguldīt savu sapņu sasniegšanai! Lai skaidra nojauta, ar kuru mašīnu, autobusu, vilcienu un līdz kurai stacijai gribat nokļūt pēc 11. jūlija!