Visapkārt tukšums… Šis laiks ir tukšums, tas kā vecs vīrs skrandainā mētelī ietinis mūsu skatienus un domas, un mēs kā nomocīti vergi, sasaistīti pelēkās virvēs, lēni velkamies laikam līdz. Lietus ar smagām lāsēm noskalo vientuļas ielas, kamēr mēs, vienaldzīgie cilvēki, nepārtraukti sūdzamies par nepatīkamajiem laika apstākļiem un pavasara kavēšanos.
     Bet tas nāk. No mākoņiem izspraukušies saules stari bezrūpīgi skrien pa lietus nomazgātajām ielām, skrien, lai iespīdētu zem lietussargiem noslēpušajās ļaužu sejās, skrien, lai modinātu visu, ko sastop savā ceļā, un atnestu pavasara vēsti.
     Sniegpulkstenītes ir izspraukušās caur smago zemi un pazemīgi noliekušas galvas pavasara priekšā, un turpat arī cīruļu koris steidz izdziedāt priekpilno vēsti. Drīz tukšums sāk aizpildīties ar jaunu dzīvību, ar spēku un cerībām sirdīs, un debesis atkal ir zilas...
     Pavasaris nekad nekavējas. Tam vajadzētu vienmēr valdīt sirdī, bet tiem, kuriem tā trūkst, atmoda nāk ar pirmajām cīruļu dziesmām. Bet tukšuma vairs nebūs - nāk jaunas skaņas, jaunas jūtas un jaunas dzīves vēsmas.
                                                                     
                                                                                                                              Autore: Daina V.