Mūsdienās daudziem ir tendence piefiksēt un publicēt gandrīz katru savu soli – biju tur, darīju to, izskatījos šādi, pašlaik jūtos tā… Gribētos jau teikt – kuru tas interesē, bet laikam jau interesē… Taču vislielāko gandarījumu jūt pats publicētājs – viņš ir pašapliecinājies!
Un nu ir vēl aizraujošāk – parādījušās tiešraides. Varam justies tik svarīgi un piedāvāt pasaulei ziņu, ka ES ESMU, un gaidīt popularitāti J. BET – vai esam aizdomājušies arī par to, kādu informāciju nododam, filmējot sevi un vienlaikus publiskojot šo video? Piemēram, re, kāds man ir dzīvoklis, re, kādas mantas atrodas manā istabā, hmm, pašlaik esmu viens mājās, man ir garlaicīgi, izskatos šādi u.c. Informācijas pietiekami, vai ne, lai varētu sagaidīt arī interesi no kāda… (tālāk domājiet un paturpiniet paši)
Nenositiet laiku ar blēņām un valdiet pār sevi! Popularitāti un publicitāti var gūt arī citādos veidos (sasniegumi sportā, mācībās, ārpusstundu nodarbībās u.c.).
Skolotāja Gunta
Viena diena skolas telpās
Kāpjot skolas kalnā (varētu teikt pat tīri filozofiski – zināšanu kalnā), ieraugu lielu, dzeltenu ēku kompleksu. Tālāk eju pa bruģētu celiņu (kopš skolā strādā Kindzule Tatjana, tas tiek arī notīrīts no sniega :D) līdz skolas centrālajām durvīm, virs kurām stāv liels uzraksts – Dricānu vidusskola.
Ziemas mēnešos, ieejot skolā, esmu ļoti priecīga, jo ķermeni apņem patīkams siltums un otrpus durvīm paliek nesaudzīgais ziemas sals. Tālāk eju pa flīzēm, kuras veido interesantus rakstus; baltās sienas gan rada pārāk sterilu iespaidu, jo māc aizdomas, ka ilgi tās nebūs tik baltas…Tālāk dodos uz savu skapīti, kurā nolieku virsdrēbes. Steidzos uz vokālā ansambļa nodarbību, jo jau kavēju 10 minūtes. Ieejot kabinetā, rodas mazliet raibs priekšstats, jo sienas nokrāsotas divās dažādās krāsās, bet podesti ir atkal pavisam citādā krāsā nekā grīda. Neskatoties uz to – kabinets ir “svaigs”, akustika ir saglabājusies, un skan labi! Pirmā stunda ir latviešu valoda, kad ieeju kabinetā, sajūtos kā saules un pieneņu pilnā pļavā (ne velti daži izsaka nepieciešamību pēc saulesbrillēm). Dzeltenās sienas rada papildus siltumu, trūkst tikai pulksteņa pie sienas, jo tā parastā atrašanās vieta vēl aizvien stāv tukša. Vēl joprojām paceļu skatienu virs tāfeles, lai paskatītos laiku, bet priekšā… vilšanās!
Kad dodos uz otro stāvu, manam skatam paveras plaša zāle. Ļoti patīk grīdas segums – gan krāsa, gan neslīdošais materiāls. Piesaista arī pie sienām pieliktās lampiņas, kas rada modernu un mājīgu sajūtu, bet kaut kā tomēr pietrūkst – tāda patukša liekas šī lielā telpa. Gribētos, lai pa malām būtu ādas dīvāni. Kādi seši! Tas būtu gan skaisti, gan arī praktiski, jo pirms stundām un starpbrīžos skolēni stutē un smērē sienas vai arī slauka grīdu.
Tālāk seko stundas kabinetos, kuri arī gaida savu kosmētisko remontu, un es ceru, ka tā arī notiks tuvākajā laikā. Kad dodos uz mājām, seju rotā smaids, jo nogurdinošā diena ir beigusies!
Imalda
Mācības – nopietns un atbildīgs darbs
Ilga Bolmane – šobrīd mācās Valsts robežsardzes koledžā, pagājušajā gadā absolvēja Dricānu vidusskolu. Katru gadu vairāki mūsu skolas audzēkņi vēlas iet mācīties “uz robežsargiem”, tāpēc nolēmām intervēt Ilgu - kā tad tur klājas, cik viegli vai grūti. Ceram, ka šī intervija palīdzēs arī šī gada abiturientiem nākotnes izvēlē.
Kāpēc Tu izvēlējies iestāties Valsts robežsardzes koledžā?
Jau no pamatskolas gadiem man bija sapnis saistīt savu nākotni ar dienestu, t.i , valsts policiju, valsts robežsardzi vai zemessardzi. Bet, laikam ejot, mani vairāk ieinteresēja robežsarga profesija, jo vēlos savu turpmāko dienestu saistīt ar kinoloģiju. Darbs ir atbildīgs, liekas interesants un daudzpusīgs, ļoti mīlu suņus un ceru, ka sasniegšu savu mērķi un nākotnē kļūšu par kinologu.
Tu mācies robežsardzē, kāda fiziskā sagatavotība ir vajadzīga?
Lai iestātos Valsts robežsardzes koledžā, jānokārto Iekšlietu ministrijas fiziskie normatīvi. Tagad katru mēnesi mums ir jākārto fiziskās sagatavotības normatīvi, un par to liek atzīmes. Iepriekš mana fiziskā sagatavotība bija vidējā līmenī, bet tagad jau ir jūtama izaugsme. Lai attīstītu savu fizisko sagatavotību, mums ir dota iespēja apmeklēt baseinu, trenažieru zāli, mēs varam spēlēt basketbolu, volejbolu, futbolu utt. Mums arī notiek slēpošanas nodarbības, tuvcīņa, peldēšana.
Vai šajā skolā ir stingra disciplīna? Kā tas izpaužas?
Jā, šeit ir stingra disciplīna, sāksim ar to, ka gultai ir jābūt kārtīgai, skapjiem jābūt rūpīgi sakārtotiem, istabai izmazgātai, ja šīs prasības nebūs ievērotas, tad, visticamāk, ka tavas mantas atradīsies koridorā, man tā pāris reizes ir gadījies… Katru dienu formastērpam jābūt izgludinātam, tīram, zābakiem nospodrinātiem, katru rītu ir apskate, kur inspektori pārbauda formastērpus un arī to, vai zēniem ir noskūta bārda. Ārējam izskatam jābūt izcilam. Nēsājot formu, nedrīkst lamāties, turēt rokas formas tērpa kabatās, ja kāds ieraudzīs, ka kāds tā dara, kabatas būs aizšūtas. Koledžas teritorijā jāpārvietojas grupas sastāvā (grupā 20 cilvēki), jāievēro ētikas normas.
Ko Tev sevī nācās mainīt, sākot mācīties šajā skolā?
Pirms tam, kad mācījos Dricānu vidusskolā, es biju ļoti slinka. Pozitīvais ir tas, ka esmu sākusi divreiz labāk mācīties, esmu kļuvusi nopietnāka. Mācību apjoms šeit ir ļoti liels ( 20 mācību priekšmeti, kuri jāapgūst viena gada laikā). Kā pasniedzējs teica: '' Haļava beidzās, sākas nopietns un atbildīgs darbs''.
Vai nenožēlo savu izvēli?
Pirmajā pārbaudes mēnesī, kurā bija atkarīgs, vai nu tu paliec mācīties tālāk, vai izkrīti, radās sajūta, ka tas nav man, bet, laikam ejot un nokārtojot ieskaites, sapratu, ka spēšu tālāk mācīties un tomēr tas nav tik grūti, kā no sākuma likās. Grūti bija pierast pie tā, ka no pirmdienas līdz piektdienai jāpaliek dienesta viesnīcā, stingri jāievēro visi iekšējās kārtības noteikumi, kas attiecas uz dienesta viesnīcu un koledžu. Savu izvēli nenožēloju.
Cik grūti vai viegli ir mācīties Valsts robežsardzes koledžā?
No sākuma bija grūti orientēties mācībās, jo, kā jau iepriekš minēju, 20 mācību priekšmeti - tas ir ļoti daudz. Jāmācās katru dienu, jo pasniedzējs var negaidīti tevi izsaukt klases priekšā un uzdot jebkādu jautājumu pat to, ko mācījāmies pirms trīs mēnešiem. Šobrīd katra atzīme man ir nozīmīga, jo gada beigās pēc atzīmēm katrs kadets var izvēlēties savu darba vietu. Kuram labākas atzīmes, tam priekšroka darba vietas izvēlē, kuram sliktāka... - viņš nevar izvēlēties, jāsamierinās ar to, kas paliek. Tāpēc ir jāsaņemas un jātiecas uz savu mērķi.
Ko Tu ieteiktu tiem, kas plāno stāties šajā koledžā?
Ja jums patiešām interesē šī profesija, tad ir vērts nākt uz šejieni. Esiet savas valsts patrioti, nebrauciet uz ārzemēm, bet nāciet uz Valsts robežsardzes koledžu! Pluss ir tajā, ka tu šeit mācies un tev maksā minimālo algu par to. Iesaku jums mācīties, attīstīt savu fizisko sagatavotību, jo šeit grib iestāties daudz jauniešu un konkurence ir liela! Lai jums veicas, un lai īstenojas jūsu sapņi!
Paldies Ilgai par atbildēm! Viktorija
Ar dziesmu uz pavasari...
Dziesma vienmēr bijusi Dricānu vidusskolas neatņemama sastāvdaļa, un, neskatoties uz to, ka mūsu skolā pēdējo gadu laikā pamainījušies 4 mūzikas skolotāji, dziedāšana šeit notiek vēl joprojām. Tagadējais mūzikas skolotājs Jānis Veļičko ir jaunpienācējs ne tikai skolas kolektīvā, bet arī visā ciemā. Gribējām par to visu uzzināt nedaudz vairāk.
Jūs uz Dricāniem esat ieradies no pašas Rīgas. Kā tas ir - no tik lielas pilsētas pārcelties uz mazu lauku ciematiņu?
Par pārvākšanos uz Latgali doma jau bija diezgan sen, tikai, protams, nezināju, ka dzīvošu ar ģimeni tieši Dricānos. Mana dzimtā puse ir Daugavpils, sievas - Aglona, līdz ar to nebija šaubu, ka kaut kad nākotnē dzīvosim Latgalē. Rīga bija tikai tāds pagaidu projekts – skola, tad darba pieredze, un būtībā viss. Vai nožēloju savu izvēli, atbraucot uz Dricāniem? PROTAMS, NĒ, jo tā tam acīmredzot vajadzēja notikt... Vasarā ar ģimeni bijām Aglonas Dievmātes Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, un tieši Aglonas Dievmātei lūdzu, lai parāda ceļu, kur jāiet..., un šis ceļš atveda uz dzīvi Dricānos.
Arī Rīgā Jūs strādājāt par mūzikas skolotāju. Kādi mēs esam salīdzinājumā ar Rīgas dziedātājiem?
Rīgā vairāk biju interešu pulciņu vadītājs. Vadīju 3.- 4.klašu meiteņu kori, kur sastāvā bija 100 meitenes , 2.- 7.klašu zēnu kori, kur sastāvā bija 50 zēni, un skolas jaukto kori ap 70 skolēniem. Strādāju arī ar diviem pašdarbības jauniešu koriem. Atšķirība starp Rīgas un šejienes kolektīviem ir tā, ka pilsētas kolektīvā ir lielāks dziedātāju skaits. Ja kāds saslimst, tad to nejūti. Te ir tā - ja kāds dziedātājs neierodas uz mēģinājumu, jau viss skan citādāk.
Kā Jums vispār šeit patīk?
Cilvēki ir ļoti sirsnīgi, atsaucīgi. Braucot uz šejieni, zināju, ka tā būs, jo Latgalē, kur esmu bijis, parasti sastapos ar jaukiem cilvēkiem. Esmu pārsteigts par skolu, ļoti skaista, lepojos, ka strādāju šajā EKO skolā. Te ir miers un klusums.
Kāpēc Jūs izvēlējāties mūzikas skolotāja darbu? Vai arī pašlaik esat apmierināts ar savu izvēli?
Bērnībā man citu iespēju nebija, jo, augot 8 bērnu ģimenē, visi kļuvām par mūziķiem ar augstāko izglītību. Sākumā mācījos klavieres, ērģeles, bet Rīgā iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā pie asoc.prof Arvīda Platpera par mūzikas skolotāju un diriģentu. Par izvēli reizēm ir šaubas..., bet laikam jau esmu savā īstajā lauciņā, jo daru, kas padodas.
Ko Jūs novēlētu Dricānu vidusskolas skolotājiem un skolēniem šajā atkušņa drūmajā laikā?
Tuvojas pirms Lieldienu gavēnis, līdz ar to gribētos, pirmkārt, novēlēt mieru un gaišumu domās. Un, protams, visiem vēlu labu veselību un pacietību, gaidot pavasari!
Paldies skolotājam Jānim! Keitija
Kā vēl pietrūkst DVS?
Skola ar katru kļūst aizvien skaistāka un piesaistošāka jebkuram. Bet audzēkņiem, gan bijušajiem, gan esošajiem, DVS vienmēr ir, bija un būs vislabākā un mīļākā. Tomēr, kā jau ierasts, vienmēr gribas vairāk un labāk. Tāpēc uzzināsim, kā vēl pietrūkst mūsu audzēkņiem mūsu skolā. Lūk, saņemtās atbildes:
