Ir iesācies Adventes laiks. Miera, gaidīšanas un iekšējas harmonijas laiks. Mums skolā šis ir nemierpilns, taču arī gaidīšanas laiks. Gaidām labas semestra atzīmes, gaidām Ziemassvētku pasākumus, gaidām brīvdienas. Ticība māca - ar drošu paļāvību ļausimies priekam un mieram, ka vēlmes piepildīsies! Skaisti skan, vai ne? Bet vai tā paši no sevis uzrakstīsies neuzrakstītie darbi, izlabosies nesekmīgās atzīmes? Nē. Tātad nekāda miera un paļāvības… BET – vai vainīgs purvs, ja pats esi purva bridējs?
Lai ātrāk izdodas nokārtot to, kas traucē iemantot Ziemassvētku gaidīšanas mieru un gaišumu!
Skolotāja Gunta Kazuševa
„Mīļa mana tēvu zeme”
(Knuts Skujenieks)
Tēvu zemi neizvēlas, tā pati izvēlas mūs. Katram savs liktenis jau bērna šūpulī ir ieaijāts. Manējais ir palikt šeit, manā tēvu zemē. Kādam varbūt Latvija neko nenozīmē, bet man tā ir zeme, no kuras es smeļos spēku. Dzīvot šeit tiešām ir dāvana, es nemaz nevēlos citu zemi, nevēlos būt šķirta no tās. Es esmu saaugusi ar to, esmu daļa no tās.
Latvija, tu esi zeme ar likteni grūtu, cik gan daudz ienaidnieku tev ir bijis. Tevī apslēpts spēks glabājas, kas parādās, kad jāaizsargā sava tauta. Tādēļ tu mums esi ļoti dārga. Kaut arī esam maza nācija, apvienojoties mēs varam paveikt daudz.
Tu esi kā māte, kas saprot un pažēlot grib. Es esmu savas tēvu zemes patriote. Man rūp tās nākotne un labklājība. Es ar lepnumu varu teikt, ka esmu latviete. Pats skaistākais, kas piemīt cilvēkam, ir mīlestība uz dzimto zemi. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas izbrauc no Latvijas. Kā viņi tik vienkārši spēj pamest dzimto zemi, aizmirst, ka ir daļa no tās, dzīvot ar domu, ka ir nodevuši savu tēvu zemi?
Es tev pateicos par skaistajiem rītiem un vakariem, par sauli un lietu. Kas gan var būt skaistāks par Latvijas četriem gadalaikiem? Tie dod savu artavu gan zemei, gan cilvēkiem. Patiesībā mums pieder tik daudz, bet mēs to nespējam novērtēt. Mums jābūt pateicīgiem par iespēju pamosties brīvā zemē, ik rītu atvērt acis un redzēt laimīgus cilvēkus. Latvieši taču ir laimīgi, vai ne?
Mēs varam lepoties ar dziesmām un dejām, kas parāda, ka esam dziedoša un dejot griboša tauta. Kopā esam spēks. Katram latvietim būtu jāgodā un jāmīl tēvzeme, tas ir mūsu pienākums.
Esmu pateicīga Dievam, ka esmu šīs zemes daļa. Tik tiešām, Dievs, svētī Latviju, mūs’ dārgo Tēviju! Es mīlu Latviju. Katram putnam taču sava ligzda mīļa. Daudz laimes tev, Latvija! Mūsu sirdis sit vienā ritmā ar tevi, tu esi mūsu lepnums.
Daiga Troška
Aptauja
18. novembrī svinējām mūsu valsts dzimšanas dienu. Mēs zinām, ka Latvija ir visskaistākā un vislabākā. Bet –kāpēc, ar ko vislabākā? Tāpēc veicām nelielu aptauju- Kas ir visskaistākais, vislabākais Latvijā?
-Visskaistākais un vislabākais Latvijā ir pirmais sniegs, kas rada skaistus dabas skatus.
-Himna, ģerbonis, sarkanbaltsarkanais karogs - trīs mūsu valsts simboli.
-Daba, mūsu valstī ir visskaistākie dabas skati.
-Meitenes!!!
-Ezeri, upes.
-Veselīga pārtika.
-Manas mājas.
-Mums ir skaists prezidents.
-Cilvēki.
-Dricānu vidusskola, skolotājas un skolotāji.
Mīlēsim savu valsti, jo nekur nav tik labi kā mājās!
Viktorija
Meitene, kura prot saskatīt skaisto
Kad citiem skolēniem jau Ziemassvētku brīvdienas galvas jauc, 11.klases enerģijas pilnā Vilma Kolneja pa vidu tam visam foto izstādes veido, dejo un, ja paspēj, - zīmē. No malas izskatās - cilvēks ar neizsīkstošiem enerģijas resursiem, bet ko viņa pati par to saka? Vai ir tā, kā izskatās?
Tu esi ļoti radoša – fotografē, zīmē, dejo. Kā Tu atrodi laiku šīm nodarbēm, jo ir taču skola un mājasdarbi?
Ar brīvo laiku ir, kā ir. Praktiski tā nav, tomēr, ja ļoti vēlies, tad var paspēt gan padejot, gan pazīmēt, kā arī kaut ko nofotografēt. Izstādes veidošanā liels paldies jāsaka mūsu skolotājām, kuras šoreiz izdarīja lielāko darbu!
Kur Tu smelies idejas saviem radošajiem darbiem?
Pārsvarā visas idejas rodas tieši naktī, kad nenāk miegs. Citreiz idejas smeļos no daudz talantīgākiem cilvēkiem, kuri savus darbus publicē internetā.
Nevienam nav noslēpums, ka Tev ir māsa. Kādā veidā viņa Tev palīdz, atbalsta? Vai kopīgiem spēkiem kāds darbs arī ir tapis?
Jā, man ir dvīņu māsa, var teikt tā, ka viņai nepatīk nekas no tā, ko es daru (zīmēju, dejoju, fotografēju ), tomēr, ja man tiešām nav laika un ko ļoti vajag, viņa palīdz. Palīdz ne tikai māsa, bet arī brālis, kurš man arī uzdāvināja spoguļkameru. Šo gadu garumā noteikti ir tapis kāds kopīgs darbs, taču to nav daudz.
Māksliniekiem ir tā – vai nu motivācija „sit uz pilnu klapi”, vai nu tās nemaz nav. Kā Tu pārvari šos „tukšos” brīžus, kad darboties nemaz nav vēlmes?
Motivācija man ir gandrīz vai vienmēr, taču ir vajadzīgs neliels iedrošinājums. Iedvesma parādās pati no sevis. Ja tās nav, nav arī vēlēšanās kaut ko darīt uz priekšu, tāpēc šajos „tukšajos” brīžos es nedaru pilnīgi neko. :D
Tev patīk fotografēt, bet tagad iedomājies – Tev ir iespēja apmeklēt jebkuru vietu uz pasaules, satikt jebkuru cilvēku, ko vēlies. Kuras būtu tās 3 vietas vai cilvēki, ko vēlies iemūžināt, lai justu piepildījuma/gandarījuma sajūtu?
Pasaulē ir ļoti daudz skaistu vietu, un ir ļoti grūti izvēlēties tikai trīs, ja būtu iespēja, es dotos visur. Vēlētos nonākt Norvēģijā, kur varētu iemūžināt kalnus, kurus naktīs ieskauj apbrīnojami skaistas ziemeļblāzmas. Vēl viena vieta, kur es gribētu nokļūt, ir Francija, precīzāk, Parīze. Varbūt mani piesaista Eifeļa tornis, kā arī pati pilsēta. Vēl es vēlētos aizbraukt uz Japānu tieši tajā laikā, kad zied sakura. Vēl es ceļotu uz Kanādu, kur tiešām ir daudz skaistu vietu. Kā jau iepriekš minēju, ja būtu iespēja, es brauktu visur! :)
Vai vecāki Tavu radošumu atbalsta vai, piemēram, apgalvo, ka māksla – tas ir „kapeiku darbs” bez izaugsmes iespējām nākotnē?
Daudzi apgalvo, ka māksla nav vajadzīga, ka tā ir neinteresanta, taču māksla ir plašs jēdziens. Vecāki mani ir atbalstījuši un atbalsta vienmēr, jo interese par mākslu man nāk līdzi jau no agras bērnības.
Tagad, lūdzu, sniedz nelielu, bet spilgtu ieskatu Tavā nākotnē pēc 10 gadiem!
Ak, vai! :D Pēc 10 gadiem?!? Es īsti nezinu, ko pati vēlos darīt pēc gada, kur nu vēl pēc 10 gadiem!:D Tā kā mani interesē gandrīz viss, ir tiešām grūti izlemt, ko es vēlos darīt nākotnē. Plānu jau ir daudz, tikai, zinot mani, šie nākotnes plāni katru gadu mainās un mainās, un tieši tagad ir tas brīdis, kad es tiešām nezinu, ko es darīšu…
Paldies Vilmai par interviju! :)
Sintija
DADIJS
Dagnis Troška – mūsu skolas absolvents, ar kuru patiesi varam lepoties. 2013.gadā beidzis Dricānu vidusskolu un nu studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
Pagājis neilgs laiks, kopš Tu vairs nemācies DVS, gribējām uzzināt, kāpēc Tu izvēlējies LSPA, un vai Tu nenožēlo to, ka uzsāki mācības tieši tur?
Izvēlējos studēt LSPA, jo gribēju saistīt savu dzīvi ar sportu, it īpaši florbolu; jau pēc 11. klases nolēmu, ka studēšu tieši šeit. Lai gan studijas LSPA nav no tām vieglākajām, savu izvēli ne mirkli nenožēloju, jo apgūstu lietas, kuras man patiešām šķiet interesantas un lietderīgas. Ne uz mirkli nespēju iedomāties sevi studējam citā augstākās izglītības iestādē un apgūstam citu profesiju.
Ko tieši Tu apgūsti LSPA, un kāda profesija Tev būs, kad Tu to absolvēsi?
Studiju programma - Sporta zinātne, tā piedāvā iespēju iegūt 4 kvalifikācijas: vadītājs sporta jomā; sporta skolotājs, sporta veida vecākais treneris, kā arī rekreācijas speciālists. Katrs students var izvēlēties 2 no šīm kvalifikācijām, es esmu izvēlējies apgūt florbola vecākā trenera, kā arī sporta skolotāja profesiju.
Esam ievērojuši, ka Tu Dricānu vidusskolas sporta zālē esi arvien biežāks viesis. Varbūt Tu vari pastāstīt ko vairāk?
Šogad uzsāku studijas jau 3. kursā, kas nozīmēja to, ka jau oktobra sākumā bija jādodas lielajā 6 nedēļu praksē kā florbola trenerim. Ienāca prātā doma, ka praksi varētu iziet Rēzeknes novada Bērnu-jaunatnes sporta skolā, un, tā kā sporta skola realizē interešu izglītības programmu arī Dricānu vidusskolā, tad par savu prakses bāzi izvēlējos tieši DVS.
Saki, kāpēc Tu izvēlējies tieši Dricānu vidusskolu? Vai nav apgrūtinoši braukt uz tik tālajiem Dricāniem no Rīgas?
Par prakses bāzi izvēlējos Dricānu vidusskolu laikam jau tāpēc, ka gribēju dalīties savā pieredzē ar tiem skolēniem, kuri apmeklē florbola nodarbības un izrāda vēlmi iemācīties kaut ko jaunu. Kā arī bija vēlme satikties ar bijušajiem skolas biedriem, ar kuriem bija aizvadītas neskaitāmas florbola sacensības. Protams, šīs 6 nedēļas nebija no tām vieglākajām, jo paralēli treniņu vadīšanai Dricānos man bija jāapmeklē arī savi treniņi Ķekavā, kā arī jāaizvada spēles Latvijas florbola čempionāta 2. līgā, tādēļ gandrīz katru dienu sanāca pamatīga braukāšana. Tomēr neuzskatu, ka tas bija pārāk apgrūtinoši, un nenožēloju, ka izdarīju šādu izvēli.
Kādas ir sajūtas, atgriežoties vecajā skolā? Kas ir mainījies no laikiem, kad Tu te vēl mācījies?
Ieejot skolā, rodas tāda sajūta, ka es te vēl aizvien mācos. Ir patīkami šeit atgriezties, viss liekas tik pazīstams, kaut arī skola ir piedzīvojusi remontu. Kad es šeit mācījos, tik liela mēroga remonti vēl nebija veikti. Tagad, ieejot iekšā, ir skaists foajē, skolas otro stāvu vispār vairs nevar pazīt, skola arvien tiek labiekārtota, un tas mani priecē. Mainījusies ir arī skolas vadība, kad es mācījos DVS, skolas direktore vēl bija Sarmīte Mežule (Īpašs sveiciens viņai! J).
Ko Tu novēlētu Dricānu vidusskolas pedagogiem un skolēniem?
Man pašam ir jau bijis ieskats pedagoga profesijas ikdienā, pagājušā gada skolotāju vērošanas praksē dažādās Rīgas skolās, tāpēc zinu, ka skolotāja darbs nav viegls. Pedagogiem novēlu daudz pacietības, izturības un galvenokārt sapratni ar skolēniem. Skolēniem – mācieties sevis dēļ, nevis skolas dēļ. Ko skolā noslinkosiet, to dzīvē neatgūsiet. Vidusskolas gadi paskrien ļoti ātri, izbaudiet tos, jo drīz arī jums nāksies šķirties no skolas, skolotājiem un draugiem!
Paldies Dagnim! Keitija
Pie mums ciemos robežsargi
Pie mums skolā 16.novembrī viesojās robežsargi. Tie mūs iepazīstināja ar savu ikdienas darbu un pienākumiem, aizrāva arī ar paraugdemonstrējumiem, sākumskolas skolēni tika izvizināti ar kvadraciklu. Tādēļ tika veikta neliela aptauja par skolēnu domām un iespaidiem.
