Pāri ceļam pārskrēja stirna.

Dzīvība.

Mednieks paceļ bisi, un lode lido,

Ieurbjas sirdī.

Zemē sarkans avotiņš tek,

Tagad arī zeme raud…

Mednieks nejūt sāpju,

Šaujot izjūt adrenalīnu,

Kura tulkojums ir šāds – atņemt dzīvību!

Kas ir cilvēks?

Nieka knislis šajā varenajā pasaulē,

Kolorado vabole, kas kaitē citiem.

Tie šauj, plēš un iznīcina.

Bet vai bija dotas tiesības atņemt otram dzīvību?

Nomira stirna, bet dzīve iet uz priekšu.

Mēs kaitējām, kaitējam un kaitēsim…

                                                      (Luīze)

Es negribu daudz…

Paklausies, mīļais!

Es gribu tava būt

Ne rīt, ne parīt,

Bet tūlīt!

Gribu apskāvienus tavus,

Kas sasildīt prot.

Skūpstus, kas samulsināt prot.

Gribu tavu klātbūtni,

Lai jūtos droši,

Un katra diena paiet koši.

Gribu aizmigt

Un pamosties tev blakus,

Gribu, lai ir labi,

Kad kopā esam abi.

Es taču neprasu daudz,

Tikai lai nešķir strīdi,

Kaut vai uz brīdi.

Es negribu daudz..

Gribu tava būt

Ne rīt, ne parīt,

Bet tūlīt!

                                 (Emma)

Skrienu, skrienu, skrienu uz apli.

Esmu iekalts važās,

Iekarināts ķēdē.

Kā tāds cietumnieks.

Kāpēc? Nu kāpēc?

Ko es esmu nodarījis tik ļaunu šai pasaulei?

Vai varbūt cilvēkam?

Jā, kožu citiem - ar domu aizstāvēt.

Bet cilvēks- egoists tāds:

„Fu, tā nedrīkst!

Ej pasēdi, padomā pie ķēdes!”

Tā augām dienām skrienu, skrienu, skrienu…

Bet cilvēks noskatās,

Sak, skrien tu, muļķa cirka sun!

Jā, suns…

Tā domās vienmēr skan šis vārds -

Brīvība, brīvība, brīvība…

                                                    (Luīze)