Skolas durvis atveras uz plašo pasauli… Acīs spīd spoži saules stari. Es stāvu uz sliekšņa un domāju par to, kas bijis un kas vēl tikai būs.

Mazliet bail spert nākamo soli, jo nav zināms, kas notiks. Kā teicis Ali Hazrats: „Dzīve ir daudz stingrāka par jebkuru skolotāju. Skolotājs māca un tikai tad liek rakstīt eksāmenu, bet dzīve sākumā liek nokārtot eksāmenu un tikai pēc tam māca.” Raugoties pār plecu, redzu, ka bērnība paliek aiz muguras. Laiks, kad „peldēju pa straumi” un nākotne bija izplūdis jēdziens, kad varēju atļauties neuztraukties par to, kas būs, ir pagājis. Tagad jānostājas uz savām kājām un jādodas lielajā dzīvē.

 Aizvadītajos gados ir gūtas zināšanas, kas kalpos kā pamats manai turpmākajai attīstībai un sevis pilnveidošanai. Ir satikti cilvēki, ko vienmēr atcerēšos. Vidusskolas posmā pār mani ir nākušas arī dažas apskaidrības, par kurām agrāk nemaz nebiju aizdomājusies, piemēram, „Ja tu netieksies pēc tā, ko vēlies, tad tu nekad to neiegūsi. Ja tu nejautāsi, tad atbilde vienmēr būs nē. Ja tu nevirzies uz priekšu, tu vienmēr paliec uz vietas.”

Tur, ārā, ir cita pasaule. Stāvot uz sliekšņa, nākas sev uzdot miljoniem jautājumu. Kādi ir mani sapņi? Ko es vēlos dzīvē sasniegt? Vai man tas izdosies? Kā es to paveikšu? Šobrīd uz visiem tiem nav iespējams rast atbildes, bet ar laiku tas notiks. Galvenais ir ticēt, ka tā notiks.

Dažreiz ir jāpārstāj tik daudz domāt un jāseko sirdij.

Elīna T.