Šī gada abiturientu klase ir liela un daudzveidīgi „raiba”. Vienu aizrauj sports,

otru – izklaides, vēl kādu – lauksaimniecība utt. Bet Elīna Treikule viņu vidū izceļas ar mērķtiecību, uzņēmību un daudzajiem sasniegumiem mācību priekšmetu olimpiādēs. Viņa, neskatoties uz lielo noslogojumu ikdienas darbā, paspēj paveikt vēl ļoti daudz kā cita. Kā viņai tas izdodas? Noskaidrosim!

Zināms, ka šogad esi pieteikusies vairākās olimpiādēs. To nav ne trīs, ne četras, bet veselas sešas. Ko Tu vēlies panākt ar šo aktīvo piedalīšanos olimpiādēs?

Maijs – pēdējais brīdis atkārtot apgūtās zināšanas, pabūt ar klasesbiedriem, un tad jau eksāmeni, izlaidums. Jā, laiks skrien vēja spārniem... Intervija ar 12. klases skolnieku Kārli Pelšu.

Nu ko, laiks nestāv uz vietas, tūlīt skolas gadi būs garām. Kādas emocijas?

Cenšos būt mierīgs, nedomāt pārāk bieži par tālāku nākotni, jo tad parādās visai liels uztraukums un nevaru mierīgi nosēdēt. Tiešām skolas gadi, var teikt, ir garām, vēl tikai pēdējie eksāmeni jānokārto. Saprotot, ka vairs nebūs, kā līdz šim, kļūst nedaudz skumji.

Ja nu kāds vēl nezina, tad izstāstīsim, ka 12.klasē ir tāds „sovu puišu” grupējums – Artis, Deins, Kārlis, Agris – tātad vietējie puiši, kuri jūtas tā īpaši citu vidūJ Šoreiz saruna ar vienu no viņiem – Arti.

Nu jau 12. klase ir klāt! Kādas ir Tavas sajūtas, esot uz sliekšņa starp skolas gadiem un lielo dzīvi?

Pagaidām neesmu vēl sapratis, ka šis ir pēdējais gads, pat  nevēlos saprast, jo skolā ir tik labi, ka par lielo dzīvi negribu domātJ Es uzskatu, ka labāk mācīties vidusskolā, nevis dzīvot pieaugušo dzīviJ

Cik zināms, Jūs pats esat mācījies Dricānu vidusskolā. Kāda Dricānu vidusskola ir tagad salīdzinājumā ar to laiku, kad Jūs šeit mācījāties?

Skola tagad ir izremontēta, skaista. Toreiz vēl, protams, nebija sporta zāles, cēla tikai internāta ēku. Tagad veikts eiro remonts, ir jauns aprīkojums.

Kāpēc izvēlējāties sporta skolotāja profesiju?

Kad pabeidzu vidusskolu, ļoti patika sportot, tāpēc gribēju savu nākotni saistīt ar sportu.