Es stāvu kalna gala,

Vējš ieķēries man matos.

Viņš stāsta par dzīvi…

Protams, viņam no malas labāk redzēt…

Lai kā mēs gaustos par visu ļauno,

Mums jāpateicas par visu labo.

Vēja stiprums liek pārdomāt...

Neskaitāmas reizes esmu domājusi- kā būtu, ja būtu?

Bet nav...

Un nekad vairs nebūs…

Nokavētos brīžus mēs neatgūsim,

Atliek vien gaidīt jaunus.

Mēs visi spēlējam dažādas lomas seriālā "Dzīve",

Un katram liekas, ka viņš ir galvenais varonis...

Taču tā nav!

Mēs esam kāda daļiņa no pasaules.

Cik liela?

Tas jāizlemj mums pašiem.

Stāvot vienatnē ar vēju, var daudz ko saprast.

Taču vissāpīgākā atziņa ir tāda:

Nekas nav mūžīgs...

Paglābj vienīgi tas, ka mēs zinām:

Vienmēr varēsim pabūt vienatnē ar vēju...

Diandra