Jaunais mācību gads ir iesācies veiksmīgi – jauni skolēni, pirmie sasniegumi, jaunas pārmaiņas... Nu jau arī rudens liek manīt par savu klātbūtni. Bet it īpaši liels prieks, ka uz Dricānu vidusskolu atpakaļ strādāt ir atgriezusies angļu valodas skolotāja – Zigrīda Zapāne. Kāpēc tā, un kas ir mainījies? To Jūs plašāk uzzināsiet intervijā.
Jūs nestrādājāt skolā apmēram 2 gadus. Kā jutāties visu šo laiku?
Šos 2 gadus pavadīju mājās ar savu dēliņu Eduardu. Ļoti īpašs un neatkārtojams laiks! Pavisam atšķirīgs no manas iepriekšējās dzīves, tāpēc, jāsaka, katra diena nāca ar kaut ko jaunu, nebijušu. Un šie skaistie atklājumi turpinās, jo mazais aug un mainās - pagājušajā rudenī viņš vēl nestaigāja, bet tagad jau skrien lielā ātrumā, un viņa mīļākais vārds ir „pats”. Lai neviens pat nedomā palīdzēt, piemēram, uzlikt cepuri galvā, kad viņš to mēģina izdarīt pats. Nekas, ka sanāk otrādi vai mammai ir tajā laikā kaut kur jāsteidzas J
Nu Jūs esat atgriezusies. Ko Jums nozīmē skolotājas darbs?
Arī darbs skolā man saistās ar pārmaiņām. Patīk vērot, kā pa skolas gadiem skolēni mainās, veidojas viņu uzskati, personības. To tā pa īstam var izjust tikai tad, kad nostrādāti jau vairāki gadi. Gandarījumu sniedz skolēnu sasniegumi, iedvesmo aizrautība ar viņus interesējošām lietām.
Ir arī ne tik patīkami brīži, kā jau jebkurā darbā, bet man ir interesanti, ko no tiem varu iemācīties, kādas atziņas gūstu. Ticu, ka nekas ar mums nenotiek tāpat vien, nejaušības dēļ. Katrā situācijā un cilvēkā mācos ieraudzīt pēc iespējas vairāk skaistā pat tad, ja no pirmā acu uzmetiena tā nemaz nešķiet.
Esat ne tikai skolotāja, bet arī māmiņa. Kā jūtaties, zinot, ka tagad Jums ir vēl lielāki pienākumi un atbildība?
Protams, ir liela atbildība un daudz vairāk ikdienas rūpju. Viss jāpaspēj, prātā vienmēr paturot to, ka bērns ir ikviena prioritāšu sarakstu pirmajā vietā. Uz laiku bija jāaizmirst izklaides, un atpūtai varēju veltīt tikai nedaudzus mirkļus, tāpēc mācījos tos pilnībā izmantot, nevajadzīgi netērējot.
Ko jaunu esat iemācījusies kopš bērna piedzimšanas?
Man viss bija jauns, jo nekad ar tik maziem bērniem nebiju saistīta! Vispār bērns daudz ko iemāca, pareizāk sakot, liek atcerēties, kā viss bija tad, bērnībā. Ikdienas steigā mēs, pieaugušie, vairs neprotam brīnīties un priecāties par apkārtējo pasauli. Tagad ejam ar Eduardu nesteidzīgi no bērnudārza, un man līdz ar viņu ik uz soļa jāapstājas, lai apbrīnotu krāsainās koku lapas, pasveicinātu garāmbraucošās mašīnas, aprunātos ar pretimnācējiem, uzsmaidītu viņiem. Tādas man diezgan netipiskas lietas J
Kas, pēc Jūsu domām, skolā ir mainījies?
Ir vairākas pozitīvas pārmaiņas. Vispirms jau sporta halle. Skolēniem ir iespējas sevi apliecināt tādos sporta veidos kā florbols, kas vecajā sporta zālē, šķiet, vispār nebija spēlēts. Ir plašums, kas tā vien sauc izlikt pāriplūstošo enerģiju. Apsveicami, ka jaunās iespējas arī tiek pilnvērtīgi izmantotas. Pilnīgi jūtams, ka skolā ir atdzīvojies sportiskais gars un azarts.
Vēl Ekoskola, kuras aktivitātēm iespēju robežās sekoju visu šo laiku, tverot man pieejamo informāciju no avīzēm, interneta. Manuprāt, tā ir neatsverama pieredze gan skolai kā mācību iestādei, gan katram, kurš Ekoskolas aktivitātēs iesaistās.
Skolas apkārtne ir manījusies, redzams, cik milzīgs darbs ieguldīts – iestādītas puķes, košumkrūmi, iekopts zāliens. Atliek tikai kopīgiem spēkiem lolot un saudzēt, saudzēt, saudzēt!
Kā ir mainījusies skolēnu attieksme?
Attieksmē īpašas izmaiņas nejūtu. Cik dažādi skolēni, tik dažādi arī viņu uzskati un attieksme. Kā jau visos laikos.
Ko Jūs novēlētu gan skolotājiem, gan skolēniem?
Lai mums visiem veiksmīgs, jaunām idejām bagāts šis mācību gads!
Un reizēm atcerēsimies Henrija Forda teicienu: „Anyone who stops learning is old, whether at 20 or 80. Anyone who keeps learning stays young. The greatest thing in life is to keep your mind young.” Uzdevums teicienu katram pašam iztulkot.
Liels paldies par atsaucību! Vēlu veiksmi un izturību Jums, tāpat kā visam skolas kolektīvam!
Elīna Kupruka
