Uzsākot jauno mācību semestri, atgriezās ne tikai mācību darbs, bet arī sen neredzēti skolotāji. Šoreiz intervējam nesen atgriezušos un mums tik ļoti pietrūkušo ģeogrāfijas skolotāju Ivetu Tiltiņu.
Kāpēc uz vairākiem mēnešiem bijāt pametusi mūsu skolu?
Tā kā paralēli darbam skolā studēju Latvijas Universitātē, tad no augstskolas nāca piedāvājums pieteikties ERASMUS praksei ārzemēs. Mana maģistra darba tēma ir saistīta ar izglītību un skolu tīkla plānošanu. Tad nu izmantoju iespēju, lai iepazītu citu kultūru un iegūtu jaunu pieredzi, ko varētu pielietot darbā skolā.
Kādas bija sajūtas atgriežoties? Vai skumāt pēc saviem skolēniem?
Var teikt, ka no pavasara atgriezos ziemā. Pirmā doma, kas nāca prātā, izkāpjot no lidmašīnas, - kāpēc šeit ir tik auksti? Protams, priecājos, jo vienmēr ir labi būt mājās. Sākumā likās jocīgi, ka atkal varu runāt latviski. Pirmajā dienā runāju valodā, ko varētu saukt par latviešu – angļu sajaukumu. Vēl joprojām reizēm sevi pieķeru, ka iestarpinu kādu angļu vārdu.
Protams, ka man pietrūka skolas un skolēnu, bet īpaši daudz laika skumt nebija. Katru dienu bija jauni iespaidi, jauni notikumi. Tāpēc izbaudīju to, ko deva šī iespēja būt citā valstī.
Kā visvairāk pietrūka, un par ko domājāt prombūtnes laikā?
Latvijas rupjmaizes Protams, pietrūka ģimenes un draugu. Sākumā bija smagāk, bet ar katru dienu ieguvu jaunus draugus un paziņas. Beigās pat negribējās braukt projām, jo jutos tur jau kā mājās. Arī vietējie mani bija pieņēmuši kā vienu no savējiem.
Kādi ir Jūsu secinājumi, salīdzinot Latviju ar citām valstīm un Dricānu vidusskolu ar ārzemju skolām?
Ja salīdzina Latviju un Horvātiju, tad cilvēki tur ir daudz draudzīgāki un atvērtāki pret svešiniekiem. Daudzas lietas tiek darītas kopīgi – gan svētkos, gan ikdienā. Vismaz mazākās pilsētās un ciemos. Horvāti ļoti ciena senču tradīcijas, tāpēc tās tiek nodotas no paaudzes paaudzei.
Lai cik pārsteidzoši arī nebūtu, bet ļoti daudzas lietas ir līdzīgas. Vairāk gan tas attiecas uz problēmām, piemēram, bezdarbs, ekonomiskā situācija. Var teikt, ka arī abu valstu vēsturē ir kopīgas iezīmes.
Ja salīdzina skolas, tad lielas atšķirības nav. Aprīkojums un klašu iekārtojums ir apmēram tāds pats. Skolēnu skaits izglītības iestādēs ir atšķirīgs: mazajās sākumskolās mēdz būt pat līdz 20 skolēniem, bet lielajās vidusskolās vairāki simti. Skolēnu nokļūšana līdz skolai arī tiek organizēta tādā pašā veidā kā pie mums.
Atšķirīga ir vērtēšanas sistēma – Horvātijā tiek izmantota 5 ballu sistēma. Arī problēmas ar nesekmību tiek risinātas nedaudz savādāk. Skolēniem, kuri divas reizes paliek uz otru gadu, par mācībām ir jāmaksā.
Kādi ir Jūsu plāni pēc mācību gada beigām?
Savus nākotnes plānu neatklāšu, jo tad tie var nepiepildīties…
Jūsu novēlējums Dricānu vidusskolas kolektīvam?
Domāt radošāk, dzīvespriecīgāk un izmantot visas iespējas, kas mums tiek dotas…
Paldies par atbildēm! Deins
