Tās domas manas, kuras vienmēr nomodā,

Tās neizzūd. Un nezudīs nekad.

Tās dienas manas, kuras domās šajās vadu,

Tik īsas ir, bet šķiet tik bezgalīgi garas.

Tās domas manas ir par ziemu un par tevi...

Cik ziemā balta sniega piesnidzis, tik daudz ir tevis manā sapņu pasaulē.

Un, kā pār sniega klātu lauku ejot, pēdas paliek tukšumā,

Tā tu pa domām manām brien un atstāj nepateikto, katru soli sperot.

Kāpēc tas turpinās, kāpēc ir sirdī ziema?

Kāpēc nav spēka pateikt tukšiem sapņiem „nē” ?

Ikreiz, kad apsolu sev nedomāt par tevi,

Es gribu ticēt, ka to daru reizi pēdējo-

Bet nekā. Viss turpinās... Tik balss caur puteņiem man čukst:

„Sapņi neizkūp. Tie piepildās - kaut tad, kad tos vairs negaida,

Kaut martā tālā, kaut tad, kad ir par vēlu...”

Daina