Katrai ziemai ir savs stāsts. Tas sākas laikā, kad aiz loga sniegputenis neprātīgi griežas dejā, kad sals kaļ ledus zobenus, zvaigznes mirdz spoži jo spoži, bet mājās sveces liesma klusi lej siltumu nosalušās sirdīs.

Līdz ar pirmo svecīti Adventa vainagā dzimst sapnis. Kādam tas ir tāls, neaizsniedzams kā spožās zvaigznes ziemas naktī, bet kādam tas ir tik vienkāršs, tuvs, ka nepieciešams tikai mazs Ziemassvētku brīnums, lai piepildītos. Sapņi katram no mums dod jaunu iemeslu dzīvot un cerēt, it īpaši tie, kuri dzimuši laikā, kad pasaule ir auksta, jo tad mēs apzināmies to, kas patiesi mums ir vajadzīgs sirds siltumam.

Ar otro un trešo svecīti Adventa vainagā sapnis aug, un, jo lielāks un skaidrāks tas top, jo vairāk mēs ilgojamies pēc tā piepildīšanās. Ar trešo iedegto svecīti ir kļuvis tik gaišs, ka sirds jau jūt to prieku, kas klauvē pie durvīm. Vēl mazliet, un sapnis vairs nebūs ilūzija, vēl tikai mazliet apvaldīt ilgas...

Ceturtā svece iedegta vainagā. Viss, pēc kā tiecies, ko cerēji gūt, tūlīt ielīs tavās plaukstās. Uz brīdi vēl šaubas iezogas sirdī - ja nu Ziemassvētku brīnuma nemaz nav? Kā dzīvot, ja sapnis paliks nepiepildīts? Bet cerības nemirst.

Ziemassvētku rīts. Viss apkārt balts, kluss un zvaigžņu mirdzuma pieliets. Lēni atver acis un ieraugi - tavs sapnis ir piepildījies! Kā Ēģiptē uzsnidzis sniegs ir šis tikko uzplaiksnījušais brīnums. Bet te ir kāds noslēpums - Ziemassvētku brīnumu radām mēs paši ar domu spēku un ticību, un mūsu katra ziemas stāsta autori esam tikai mēs...                                                                                                                                                                 Daina V.