18. novembris ir svētki mums, latviešiem, un visiem, kuriem Latvija ir sirdij tuva. Latvijai šogad paliek 94 gadi, tas nav daudz salīdzinājumā ar citām valstīm, taču nav arī maz, ņemot vērā to, ko esam paveikuši un cik dažādi šie gadi ir bijuši. Šajā dienā mēs visvairāk apzināmies to, ka esam latvieši, to, cik daudz mums šī valsts nozīmē, un to, ka Latvija mums ir vienīgā.

      Ko nozīmē būt latvietim? Uz šo jautājumu dažādi cilvēki sniegtu dažādas atbildes. Vēl 19. gadsimta vidū, kad izveidojās Jaunlatviešu kustība, jēdzienu „jaunlatvieši” vācieši lietoja nievājošā, ironiskā nozīmē, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Jā, latviešiem piemīt dumpinieka gars, taču tas ir pozitīvi - mēs vienmēr ar lielu sparu tiecamies pēc labākā. Pirmā Pasaules kara laikā latvieši savu slavu kā dzimtenes patrioti un neatlaidīgi cīnītāji ieguva pateicoties latviešu strēlniekiem, kuri parādīja īsta latvieša temperamentu. Spilgts uzskats par latviešiem ir sastopams arī mūsdienās - ārzemēs, kur strādāt devušies dažādu tautību cilvēki, atzīst, ka latvietis ir labākais darba darītājs, jo strādā centīgi, atbildīgi un precīzi.

      Ko mums nozīmē šī valsts? Latvija – tās ir mūsu mājas, šeit dzīvo mūsu ģimenes, šeit esam izauguši, šeit caur gadu gadiem koptas tradīcijas, kuras nekad nesastapsi nekur citur pasaulē, te dziedātas dziesmas tēvu valodā, un te ir mūsu mantojums. Latvija ir arī vieta, kur latvieši veido savas nākotnes vīzijas un sapņus, kur strādājam, lai mūsu valsts kļūtu labāka un mūsu bērniem būtu savas valsts bagātība, lai to nevajadzētu meklēt citur. Valsts, ko mēs šobrīd redzam, ir mūsu darbs un mūsu nopelns.

      Prieks par to, ka esam pratuši nosargāt mūsu valsts konstitūcijas vērtības un tradīcijas. To, cik ļoti mīlam vienu no Latvijas bagātībām – valodu, pierādīja 18. februāra referendums. Šis referendums par krievu valodas kā otras valsts valodas pieņemšanu lika sarosīties lielākajai daļai iedzīvotāju un pierādīt to, ka vēlamies Latviju kā vienīgo valsti pasaulē, kur latviešu valodai, tautas tradīcijām, visam latviskajam ir iespēja pastāvēt un attīstīties, un vienot visus, kas ir šīs valsts patiesie patrioti, un tas ir viens no nosacījumiem veiksmīgai un ilgai valsts pastāvēšanai.

      Latvijai vēl daudz jāpilnveidojas. Un tomēr – atskatoties uz 1918. gada 18. novembri, vai Latvija nav tāda, kādu mēs to gribējām redzēt? Sava himna, sava valoda, kultūra, tauta un neatkarība – tādu mēs vēlējāmies redzēt savu Latviju. Šobrīd tā ir tieši tāda. Dzīve ir mainīga, tā turpinās, arī Latvijai jāattīstās. Mēs to spēsim, ja saglabāsim mūsu lielākās bagātības: tautu, kultūru, valodu un neatkarību. Katram būtu jāiededz savā sirdī svecīti par šīm vērtībām un jāseko, lai tā nenodzistu.

      Lai Dievs svētī Latviju!